إلى اللاتافية ترجم

Nē Nē, es jau zinu,

Es zinu, ka jaunība beigusies.

Tagad es varu tikai gremdēties atmiņās. Bet es atceros, tad

jaunībā, es nejutos laimīgs. Man likās tieši otrādi, ka viss ir sarežģīti, mani nesaprot, mani nedzird, bet tagad tad es zinu, ka tur un tad bija laime. Bet tad es neko nezināju. Tad visu tā gribēju! Kā gan es gaidīju to- kaut ko! Un man likās ka dzirdu, ka mani sauc…

Rītausmā balsis sauc mani!

Rītausmā balsis sauc mani!

Ko es gaidīju tad? Es gaidīju sev brīnumainu likteni, neatkārtojamu dzīvi. Kā es gribēju visu sajust, visu pamēģināt un pēc iespējas ātrāk. Es tad varēju iet pa ielu, atspoguļoties vitrīnās un varēju spēcīgi cerēt, ka mani noteikti iemīlēs, ka mani gaida. Un vēl es varēju līdz rītam saldi domāt un ar trīsām just, ka tulīt-tulīt, jau šajā rītā, jau drīz… jau drīz…

Un tur, jaunībā, kad es skatījos uz rīta miglu virs upes un atgriezos mājās pret rītu, pa vēl guļošo pilsētu, man vienmēr likās, pareizāk, es biju pārliecināts, ka sauc viņi tieši mani… tieši mani…

Jaunība pagāja… Bet dzīve turpinājās… Tā dāvā mums tūlītēju laimi, bet dažreiz cenšas mūs salauzt… Daudzpusīgā, daudzsejainā dzīve…. Un paejot pāris desmitiem gadu mēs atkal sapratīsim, ka bijām laimīgi, bet atkal to nepamanījām… Vajag vienkārši to novērtēt šeit un tagad, tādu, kāda viņa ir…. Dzīve- tā arī ir laime….